Eifratas upe izžuva, atklājot senatnes un neizbēgamās katastrofas noslēpumus

Bībelē ir teikts, ka tad, kad Eifratas upe izžūst, pie apvāršņa ir milzīgas lietas, iespējams, pat pareģošana par Jēzus Kristus otro atnākšanu un aizgrābšanu.

Cilvēkus visā pasaulē vienmēr ir valdzinājušas senās civilizācijas, kas savulaik uzplauka Mezopotāmijā, zemē starp Tigras un Eifratas upēm. Mezopotāmija, kas pazīstama arī kā civilizācijas šūpulis, ir tūkstošiem gadu apdzīvots reģions ar bagātīgu kultūrvēsturisko mantojumu. Viena no nozīmīgākajām šī reģiona iezīmēm ir Eifratas upe, kurai ir bijusi izšķiroša nozīme Mezopotāmijas civilizācijas attīstībā.

Eifratas upe izžuvusi atklāja senās vietas
Senā Rumkales pils, kas pazīstama arī kā Urumgala, atrodas Eifratas upē, kas atrodas Gaziantepas provincē un 50 km uz rietumiem no Šanliurfas. Tā stratēģiskā atrašanās vieta jau bija zināma asīriešiem, lai gan pašreizējā struktūra lielākoties ir hellēnisma un romiešu izcelsmes. © AdobeStock

Eifratas upes nozīme Mezopotāmijā

Eifratas upe izžuva, atklājot senatnes un neizbēgamās katastrofas noslēpumus 1
Babilonas pilsēta atradās aptuveni 50 jūdzes uz dienvidiem no Bagdādes gar Eifratas upi mūsdienu Irākā. To ap 2300. gadu pirms mūsu ēras dibināja senie akadiešu valodā runājošie cilvēki no Mezopotāmijas dienvidu daļas. © iStock

Eifratas upe ir viena no divām galvenajām upēm Mezopotāmijā, otra ir Tigras upe. Kopā šīs upes ir uzturējušas cilvēku dzīvību reģionā tūkstošiem gadu. Eifratas upe ir aptuveni 1,740 jūdzes gara un plūst cauri Turcijai, Sīrijai un Irākai, pirms ieplūst Persijas līcī. Tas nodrošināja pastāvīgu ūdens avotu apūdeņošanai, kas ļāva attīstīties lauksaimniecībai un attīstīties pilsētām.

Eifratas upei bija arī izšķiroša loma Mezopotāmijas reliģijā un mitoloģijā. Senajā Mezopotāmijā upe tika uzskatīta par svētu būtību, un tai par godu tika veikti daudzi reliģiski rituāli. Upe bieži tika personificēta kā dievs, un par tās izveidi un nozīmi bija daudz mītu.

Eifratas upes izžūšana

Eifratas upe izžuvusi
Gadu desmitiem Eifrata ir zaudējusi ūdeni. © Džons Vrefords/AdobeStock

Saskaņā ar kādu Bībeles pravietojumu, kad Eifratas upe pārstāj tecēt, var notikt nozīmīgi notikumi, tostarp Jēzus Kristus otrā atnākšana un aizgrābšana. Atklāsmes 16:12 ir rakstīts: "Sestais eņģelis izlēja savu bļodu lielajā Eifratas upē, un tās ūdens izžuva, lai sagatavotu ceļu ķēniņiem no austrumiem."

Eifrata izcelsme ir Turcijā, un tā plūst cauri Sīrijai un Irākai, lai pievienotos Tigrai Šatal Arabā, kas ieplūst Persijas līcī. Taču pēdējos gados Tigras–Eufratas upju sistēma izžūst, radot bažas zinātnieku, vēsturnieku un cilvēku vidū, kas dzīvo tās krastos.

Upes tecējums ir ievērojami samazinājies, un vietām tā ir pilnībā izžuvusi. Tam ir bijusi liela ietekme uz mūsdienu Mezopotāmijas iedzīvotājiem, kuri tūkstošiem gadu ir paļāvušies uz upi, lai izdzīvotu.

2021. gada valdības ziņojumā tika brīdināts, ka upes varētu izžūt līdz 2040. gadam. Ūdens plūsmas samazināšanās galvenokārt ir saistīta ar klimata pārmaiņām, kas ir izraisījušas nokrišņu samazināšanos un temperatūras paaugstināšanos. Upes izžūšanu veicinājusi arī dambju būvniecība un citi ūdenssaimniecības projekti.

NASA dvīņi Gravity Recovery and Climate Experiment (GRACE) satelīti savāca šīs teritorijas attēlus 2013. gadā un atklāja, ka Tigras un Eifratas upju baseini kopš 144. gada ir zaudējuši 34 kubikkilometrus (2003 kubikjūdzes) saldūdens.

Turklāt GRACE dati liecina par satraucošu kopējā ūdens krātuves samazināšanās ātrumu Tigras un Eifratas upju baseinos, kur pašlaik ir otrs ātrākais gruntsūdeņu uzglabāšanas zuduma līmenis uz Zemes pēc Indijas.

Šis rādītājs bija īpaši pārsteidzošs pēc 2007. gada sausuma. Tikmēr pieprasījums pēc saldūdens turpina pieaugt, un reģions nekoordinē ūdens apsaimniekošanu dažādu starptautisko likumu interpretāciju dēļ.

Eifratas upes izžūšanas ietekme uz reģiona iedzīvotājiem

Eifratas upe izžuva, atklājot senatnes un neizbēgamās katastrofas noslēpumus 2
No iztekām un augštecēm Turcijas austrumu kalnos upes pa ielejām un aizām nolaižas uz Sīrijas un Irākas ziemeļu augstienēm un pēc tam uz Irākas centrālās daļas aluviālo līdzenumu. Reģionam ir vēsturiska nozīme kā Auglīgā pusmēness reģiona daļai, kurā pirmo reizi parādījās Mezopotāmijas civilizācija. © iStock

Eifratas upes izžūšana ir būtiski ietekmējusi cilvēkus visā Turcijā, Sīrijā un Irākā. Lauksaimniecība, kas ir bijis galvenais iztikas avots daudziem reģiona iedzīvotājiem, ir smagi cietusi. Ūdens trūkuma dēļ lauksaimniekiem ir apgrūtināta ražas apūdeņošana, kā rezultātā samazinās raža un ir radušās ekonomiskās grūtības.

Ūdens plūsmas samazināšanās ietekmējusi arī dzeramā ūdens pieejamību. Daudziem reģiona iedzīvotājiem tagad ir jāpaļaujas uz ūdeni, kas nav drošs patēriņam, izraisot tādu ar ūdeni pārnēsātu slimību pieaugumu kā caureja, vējbakas, masalas, vēdertīfs, holēra u.c. Tā sakot, upes sistēmas pilnīgs sabrukums. nozīmētu katastrofu reģionam.

Eifratas upes izžūšanai ir bijusi arī kultūras ietekme uz vēsturiskās zemes iedzīvotājiem. Daudzas no reģiona senajām vietām un artefaktiem atrodas gar upes krastiem. Upes izžūšana ir apgrūtinājusi arheologu piekļuvi šīm vietām un pakļāvusi tām bojājumu un iznīcināšanas risku.

Jaunie arheoloģiskie atklājumi, kas veikti Eifratas upes izžūšanas dēļ

Eifratas upes izžūšana ir radījusi arī dažus negaidītus atklājumus. Pazeminoties ūdens līmenim upē, atklātas arheoloģiskās vietas, kas iepriekš atradušās zem ūdens. Tas ir ļāvis arheologiem piekļūt šīm vietām un veikt jaunus atklājumus par Mezopotāmijas civilizāciju.

Eifratas upe izžuva, atklājot senatnes un neizbēgamās katastrofas noslēpumus 3
Trīs vēsturiskās Hastekas pils slāņi, kas tika appludināta, kad Kebanas aizsprosts Ağın rajonā Elazığ 1974. gadā sāka aizturēt ūdeni, tika atklāts 2022. gadā, kad sausuma dēļ ūdeņi atkāpās. Pilī ir paredzētas plašas telpas izmantošanai, tempļa zona un klinšu kapam atgādinošas sekcijas, kā arī baļķi, ko izmanto kā apgaismojumu, ventilāciju vai aizsardzības vietu galerijās. © Haber7

Viens no nozīmīgākajiem atklājumiem Eifratas upes izžūšanas dēļ ir senā pilsēta Dura-Europos. Šī pilsēta, kas tika dibināta trešajā gadsimtā pirms mūsu ēras, bija nozīmīgs hellēnisma kultūras centrs, un vēlāk to ieņēma partieši un romieši. Pilsēta tika pamesta mūsu ēras trešajā gadsimtā, un vēlāk to apraka upes smiltis un dūņas. Upei izžūstot, pilsēta tika atklāta, un arheologi varēja atklāt daudzus tās dārgumus.

Anahas pilsētā Anbāras gubernatorā, Irākas rietumos, pēc Eifratas upes ūdens līmeņa pazemināšanās parādījās arheoloģiskie objekti, tostarp cietumi un "Telbes" karalistes kapenes, kas datētas ar pirmskristietības laikmetu. . © www.aljazeera.net
Anah pilsētā Anbāras gubernatorā, Irākas rietumos, pēc Eifratas upes ūdens līmeņa pazemināšanās parādījās arheoloģiskie objekti, tostarp cietumi un Telbes karaļvalsts kapenes, kas datētas ar pirmskristietības laikmetu. . © www.aljazeera.net

Izžuvusī upe atklāja arī senu tuneli, kas ved uz pazemi ar ļoti perfektu apbūves konstrukciju, un tajā ir pat glīti sakārtotas kāpnes, kas ir neskartas līdz mūsdienām.

Mezopotāmijas vēsturiskā nozīme

Mezopotāmija ir viens no nozīmīgākajiem reģioniem cilvēces vēsturē. Tā ir daudzu pasaules senāko civilizāciju, tostarp šumeru, akadiešu, babiloniešu un asīriešu, dzimtene. Šīs civilizācijas sniedza būtisku ieguldījumu cilvēku civilizācijā, tostarp rakstīšanas, tiesību un reliģijas attīstībā.

Daudzas pasaules slavenākās vēsturiskās personas, tostarp Hamurabi, Nebukadnecars un Gilgamešs, bija saistītas ar Mezopotāmiju. Reģiona vēsturiskā nozīme ir padarījusi to par iecienītu galamērķi tūristiem un zinātniekiem.

Mezopotāmijas ietekme uz mūsdienu sabiedrību

Mezopotāmijas civilizācijai ir bijusi liela ietekme uz mūsdienu sabiedrību. Daudzi no Mezopotāmijā izstrādātajiem jēdzieniem un idejām, piemēram, rakstība, tiesības un reliģija, tiek lietoti arī mūsdienās. Reģiona ieguldījums cilvēku civilizācijā ir pavēris ceļu daudziem sasniegumiem, kas mums šodien patīk.

Eifratas upes izžūšana un no tā izrietošā ietekme uz Mezopotāmijas civilizāciju kalpo kā atgādinājums par to, cik svarīgi ir saglabāt mūsu kultūras un vēstures mantojumu. Ir svarīgi veikt pasākumus, lai aizsargātu un uzturētu senās vietas un artefaktus, kas ir tik būtiski, lai izprastu mūsu pagātni.

Teorijas par Eifratas upes izžūšanu

Eifratas upe izžuva, atklājot senatnes un neizbēgamās katastrofas noslēpumus 4
Skats no gaisa uz Birecik dambi un Birecik aizsprosta ezeru Eifratas upē, Turcijā. © iStock

Ir daudz teoriju par Eifratas upes izžūšanu. Daži zinātnieki uzskata, ka galvenais iemesls ir klimata pārmaiņas, savukārt citi norāda uz aizsprostu būvniecību un citiem ūdenssaimniecības projektiem. Ir arī teorijas, kas liecina, ka upes izžūšana ir cilvēka darbības rezultāts, piemēram, mežu izciršana un pārmērīga ganīšana.

Neatkarīgi no iemesla ir skaidrs, ka Eifratas upes izžūšana ir būtiski ietekmējusi Rietumāzijas iedzīvotājus un viņu kultūras mantojumu.

Centieni atjaunot Eifratas upi

Tiek veikti centieni, lai atjaunotu Eifratas upi un nodrošinātu, ka tā joprojām ir būtisks resurss Mezopotāmijas iedzīvotājiem. Šie centieni ietver jaunu aizsprostu būvniecību un ūdenssaimniecības projektus, kuru mērķis ir palielināt ūdens plūsmu un samazināt klimata pārmaiņu ietekmi.

Ir arī iniciatīvas reģiona kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un aizsardzībai. Šīs iniciatīvas ietver seno vietu un artefaktu atjaunošanu un tūrisma infrastruktūras attīstību, lai veicinātu reģiona kultūrvēsturisko nozīmi.

Secinājumi

Mezopotāmija ir reģions ar bagātīgu kultūras un vēstures mantojumu, kam ir bijusi izšķiroša nozīme cilvēku civilizācijā. Eifratas upe, kas ir viena no reģiona nozīmīgākajām iezīmēm, ir uzturējusi cilvēku dzīvību reģionā tūkstošiem gadu. Upes izžūšana ir būtiski ietekmējusi Mezopotāmijas iedzīvotājus un viņu kultūras mantojumu.

Notiek centieni atjaunot Eifratas upi un aizsargāt reģiona kultūrvēsturisko mantojumu. Ir svarīgi veikt pasākumus, lai saglabātu šīs senās vietas un artefaktus, kas kalpo kā saikne ar mūsu pagātni un sniedz vērtīgu ieskatu cilvēka civilizācijas attīstībā. Virzoties uz priekšu, ir ļoti svarīgi turpināt atzīt mūsu kultūras un vēstures mantojuma saglabāšanas nozīmi un rīkoties, lai nodrošinātu, ka tas paliek neskarts nākamajām paaudzēm.