Zinātnieki domāju, ka radara signāli, kas liecina par zemūdens ezeru klātbūtni dziļi zem virsmas, varētu rasties no māliem, nevis no ūdens.
Dzīves meklējumi uz Sarkanās planētas
Dzīvības meklēšana ārpus Zemes orbītas ir kļuvusi par vienu no lielākajām astronomu apsēstībām, un tiek uzskatīts, ka Marss ir visizcilākā vieta šādam atklājumam. Dzīve plaukst ūdens klātbūtnē, un jaunākie pētījumi izraisīja globālu interesi, liekot domāt, ka Sarkanajā planētā ir pazemes ezeri.
Tagad daži zinātnieki domā, ka radara signāli, kas liecināja par ūdens klātbūtni šajos ezeros, kas atrodas dziļi zem virsmas, varētu rasties no māliem, nevis no ūdens. Trīs dokumenti, kas publicēti pēdējā mēneša laikā, ir piedāvājuši jaunu ieskatu noslēpumainajos signālos, izžāvējot ezeru hipotēzi.
2018. gadā Roberto Orosei vadītā komanda no Itālijas Istituto Nazionale di Astrofisica paziņoja par pierādījumiem, kas liecina par pazemes ezeru esamību dziļi zem ledus cepures Marsa dienvidu polā. Komanda bija pētījusi datus no radaru instrumenta uz Eiropas Kosmosa aģentūras (ESA) Mars Express orbītas, kas parādīja spilgtus signālus zem polārā vāciņa. Zinātnieki apgalvoja, ka šos signālus var interpretēt kā šķidru ūdeni.
Orbīts izmantoja radara signālus, lai iekļūtu klintī un ledū, kas mainījās, atspoguļojoties no dažādiem materiāliem. Tomēr pētnieki pēc testu veikšanas aukstā laboratorijā tagad liek domāt, ka signāli nebija no ūdens.
Ezeriem par aukstu
Pētnieki tagad saka, ka daudzi no šiem ezeriem var atrasties pārāk aukstos apgabalos, lai ūdens paliktu šķidrā stāvoklī. Aditya R Khuller un Jeffrey J Plaut no NASA reaktīvo dzinēju laboratorijas (JPL) 44,000 gadu novērojumu laikā analizēja 15 XNUMX radara atbalsis no polārā vāciņa pamatnes. Viņi atrada daudzus no šiem signāliem apgabalos, kas atrodas tuvu virsmai, kur vajadzētu būt pārāk aukstam, lai ūdens paliktu šķidrā veidā.
Divas atsevišķas komandas tālāk analizēja datus, lai noteiktu, vai kaut kas cits varētu radīt šos signālus. Kamēr Kārvers Biersons no ASU pabeidza teorētisku pētījumu, kurā tika ierosināti vairāki iespējamie materiāli, kas varētu izraisīt signālus, tostarp māli, Jorkas universitātes Īzaks Smits izmērīja smektītu - māla grupas, kas atrodas visā Marsā, īpašības.
Māls, nevis ūdens
Smits ielika cilindrā vairākus smektītu paraugus, kas izskatās kā parastas klintis, bet kurus jau sen veidoja šķidrs ūdens. Pēc tam viņš tos aplēja ar šķidro slāpekli, sasaldējot līdz mīnus 50 grādiem pēc Celsija, tuvu temperatūrai, kas novērota Marsa dienvidu polā. Kad sasaluši, iežu paraugi lieliski saskanēja ar ESA Marsa orbītas radaru novērojumiem.
Pēc tam komanda meklēja šāda māla klātbūtni uz Marsa, izmantojot MRO, kurā ir minerālu kartētājs ar nosaukumu Compact Reconnaissance Imaging Spectrometer. Viņi atrada smektītus, kas bija izkaisīti dienvidu polu ledus cepures tuvumā. "Smita komanda parādīja, ka sasaldēts smektīts var atstarot, ka nav vajadzīgs neparasts sāls vai siltuma daudzums un ka tie atrodas dienvidu polā," sacīja JPL.
Ne pirmā šāda prasība
Pazemes ezera hipotēze nav pirmā, kas ieguvusi globālus acu ābolus, 2015. gadā NASA Mars Reconnaissance Orbiter atklāja mitrās smilšu svītras, kas skrien lejup pa nogāzēm - parādību, ko sauc par “atkārtotām nogāžu līnijām”. Pētnieki bija atklājuši hidratētu minerālu parakstus nogāzēs, kur uz Sarkanās planētas bija redzamas noslēpumainas svītras. Šķita, ka šīs tumšās svītras laika gaitā samazinās un plūst.
Tomēr atkārtotie novērojumi, izmantojot kosmosa kuģa augstas izšķirtspējas attēlveidošanas zinātnes eksperimenta (HiRISE) kameru, parādīja granulētas plūsmas, kur smilšu un putekļu graudi slīd lejup, veidojot tumšas svītras, nevis zemi aptumšojošs ūdens. Šī parādība pastāvēja tikai pietiekami stāvās nogāzēs, lai sausie graudi varētu nolaisties tā, kā tie notiek uz aktīvo kāpu sejām.
Lai gan nav iespējams apstiprināt, kādi ir spožie radara signāli, nenosēžoties Marsa dienvidu polā, jaunākie pētījumi ir piedāvājuši ticamus skaidrojumus, kas ir loģiskāki par šķidru ūdeni.
